Kalēju iela izveidojās 13.gs., bet savu tagadējo nosaukumu ieguva 17.gs. Tā kā ielā apmetās kalēji, tad iela arī ieguva Kalēju ielas nosaukumu.

Līdz 17. gadsimtam latviešu kalēji, kuri specializējās juvelierizstrādājumu izgatavošanā, strādāja šajā ēkā. Viņiem bija tiesības izgatavot un pārdot tikai pašu izgatavotās piespraudes, gredzenus un piespraudes. Piespraudes veida, kupola formas ‘Sakta’ bija vispopulārākā tradicionālā piespraudes veida, kas tika izmantota apģērba stiprināšanai, parasti labajā plecā. Atšķirībā no lielākās daļas mūsdienu piespraustu, Sakta piespraudes nebija tikai dekoratīvas; sākotnēji tās kalpoja praktiskam mērķim – gan vīriešu, gan sieviešu apģērbu, piemēram, kleitu stiprināšanai.

Latviešu saktu kalēju brālības statūti apstiprināti 1512. gada 29. maijā. Tie nosaka, ka saktu kalēja amats jāmācās trīs gadus un pēc tam vēl vienu gadu jāstrādā meistara vadībā . Tad amata vecākā mājā jāizstrādā meistara darbs – trijkāršā sakta, platā sakta un gredzens. Ja darbs ir kārtīgi veikts, uzņem amata meistaros. Kad saktu kalējs iestājas amatā, viņam jāsamaksā sešas Rīgas markas par svecēm, amata brāļi jāuzcienā ar mucu alus un šķiņķi, kā arī jāievēro amata noteikumi.

Latviešu saktu kalēju darbs šai nozarē beidzas 17. gs., kad to pārņem vācu zeltkaļi, kas turpmākajos gados pārkāpj zeltkaļu statūtos pamata noteikumu – nedrīkst latviešu sudraba saktās ievietot krāsotos stiklus.